I’ve never been a roses kind of girl. I find roses too unimaginative, too complicated, too fussy, too sharp, too cliche, too classy; I find them everything I never wanted to be.

When I was about 13 years old, a boy I was in love with gave me daisies. We were playing hide and seek and whilst we were hiding, he saw a small daisy bush which he ruthlessly ripped out of the ground and handed to me.

As I was curiously investigating the roots of the plant, I realized this was the only way I wish to receive flowers. Hand-picked and from a meadow.

***

Man nekad nav patikušas rozes. Rozes man vienmēr ir likušās pārāk garlaicīgas, pārāk sarežģītas, izvēlīgas, asas, pārāk klišejiskas un klasiskas. Rozes sevī iemieso visas tās īpašības, kuras es nekad negribētu iemantot.

Aptuveni 13 gadu vecumā, kaimiņu puika, kurā es toreiz biju samīlējusies, man uzdāvināja margrietiņas. Mēs spēlējām paslēpes un, kamēr bijām nolīduši slēpties, viņš ieraudzīja nelielu margrietiņu krūmu. Piegājis pie margrietiņām, viņš tās izrāva ar visām saknēm un nevērīgi man pasniedza, izdvešot vien knapi dzirdamu “Lūdzu!”.

Toreiz ziņkārīgi pētīju margrietiņu saknes un pie sevis nodomāju, ka tas ir vienīgais veids kā es jebkad gribu saņemt puķes. Paša plūktas un pa tiešo no pļavas.

Advertisements