Ja man būtu rentgenredze, man viss rādītos tikai balts vai melns un jebkura krāsa būtu mans ienaidnieks. Man nekad nevajadzētu redzēt pa vidu.

Ja man būtu rentgenredze, es ar saviem X stariem ložņātu gar kaimiņa māju, vārtrūmēm, pagrabiem un pieliekamajiem kambariem. Un visur es redzētu rūpīgi apslēptus dārgumus.

Ja man būtu rentgenredze, es ar skatienu varētu radioaktivizēt un palielināt tortes gabaliņu līdz miljonpadsmitai pakāpei un tad par mani rakstītu rekordu grāmatās.

Ja man būtu rentgenredze, es varētu pa taisno izšauties cauri iekšām uz sirdi un redzēt, kas tur ir īsts un kas ne. Man pat nevajadzētu veidot sarunu.

Taču man nav rentgenredzes un krāsaino ikdienu papildina vien daži baltie vai melnie brīži, labākās idejas un lietas rodas tik pēc lieliskas sarunas, bet gigantiski tortes gabaliņi un kaimiņa pieliekamais kambaris jau tāpat nevienu neinteresē.

Arī Harvey Nichols skatlogs ir pievērsies rentgenredzes jautājuma izskatīšanai.

Advertisements