Kādā trešdienas vakarā, pašā Londonas vidienē iznira pop-up izstāde. Sarmītes Ostaņevičas tērpi tika izrādīti Aigas Rēdmanes fotogrāfiskajā izpildījumā.

Mana Urbānā Renesanse gan sākās aptuveni 200m no izstādes atrašanās vietas, kad uz nostaigātā Londonas asfalta, mūra sienām un ceļa stabiem pamanīju salīmētās norādes uz ieeju. Gluži instinktīvi sekoju norādēm līdz beidzot atdūros pret aizslēgtām ieejas durvīm un dažām “zvanīt” durvju pogām. Uzšaujot pa pareizo pogu un lakoniski nosakot “uz izstādi”, biju iekšā.

Sāku lēnām lavierēt cauri vāji apgaismotam gaitenim un brīdī, kad no kādas telpas manīju nākam ārā nelielu, dūmakainu gaismu (+ dažus uzvalkotus vīrus staigājam iekšā / ārā), sajutos kā Šerloks Holms 60.gadu detektīvromānā. Pietuvojusies gaismai un augošajai murdoņai, sapratu, ka būs īstā vieta un brīdī, kad atvēru durvis – ballīte bija sākusies!

Izstāde, ar nosaukumu “Urban Renaissance” [Urbānā Renesanse], vēstīja par sievieti, kura neseko noteiktiem standartiem, norādēm vai skaistuma ideāliem, bet gan par sievieti – romantisku, dabiski valdzinošu un grotesku.

Par atmosfēru rūpējās pati māksliniece, personīgā izstādes tūrē pastāstot par katru sapņaino un mazliet mežonīgo fotogrāfiju. Dīdžejs un flautiste rūpējās par labu mūziku, bet bārmeņi – par labākajiem kokteiļiem pilsētā!

Zemāk pavisam neliels ieskats tajā, ko varēja apskatīt. Ar cerību, ka Aiga uzrīkos arī izstādi Rīgā, teikšu bravo! par lielisko pasākumu!

Advertisements