Tas ceļojuma sapnis tika lolots teju 2 gadus un ar apziņu tagad vai nekad, iesēdos lidmašīnā, lai 2 dienas ceļotu līdz Vjetnamai.

Lai gan ir pagājis tieši gads, kopš apkrāvusies ar pauniņām ierados tur lai mācītu angļu valodu un strādātu kā brīvprātīgā bāreņu namā, tās bildes tā arī vēl joprojām neesmu atrādījusi. Sak, lai nosēžas.

Pirms tam gan piebildīšu, ka ceļojot dabasskati mani īpaši neinteresē, mani interesē vietējo dzīve, sistēma, politika, ikdienas pieklājības frāzes, ikdienas rūpes un viss ko vien var iepazīt dzīvojot uz vietas. Tas mērķis toreiz bija strādājot izpētīt vietējo dzīvi un veikt teju vai žurnālistiskus pētījumus par darba tirgu, bērnu darba spēku fabrikās, politisko iekārtu, sadzīvi un tā pa īstam iedzīvoties vietējo paražās un pieņemt viņu izdzīvošanas likumus.

Man bija tā laime ciemoties pie draudzenēm, kuras brīvajā laikā mani vadāja visur apkārt, līdz ar to sapazinos ar vietējiem baņķieriem, kuri stāstīja par USD valūtas maiņas manipulācijām un iekšējo korupciju; ar ziņu redaktori, kura stāstīja, kā tiek ikdienā cenzētas no Ķīnas ienākušās ziņas; ar 5* viesnīcas in-house mārketinga nodaļas vadītāju, kura man stāstīja par vietējo reklāmu un galu galā, ar pašiem vietējiem, kuri ņēmās apbrīnot balto ādas toni un anglisko akcentu.

Nekad iepriekš nebiju redzējusi tik dzīvu ielu dzīvi vai ēdusi tik labu ēdienu, nekad iepriekš nebiju tik ļoti novērtējusi svaigu gaisu, bet ceļojuma laikā piemeklētā atklāsme, ka mīlu likumus, izglītību, sistēmu, kārtību un Eiropu, ir ar mani palikusi līdz šodienai.

Vjetnamieši ir visnesaimnieciskākā, taču radošākā tauta kādu vien esmu satikusi. Viņu lēmumiem nav racionāla pamatojuma, tie neseko nekādiem likumiem vai loģikai. Un tomēr, daži lieliski brīži, paradumi vai vienkārši vietējo sistēmas, palikušas atmiņā tikpat spilgti kā pirms gada to visu piedzīvojot.

Lūk dažas bildes.

Vjetnamā absolūti viss notiek uz ielas. Viņi tirgojas, precas, guļ, godina aizgājušos, ēd, dzied, remontē, šuj un gatavo ēdienu uz ielas. Piemēram, šie divi vīri ceļa malā izlikuši beņķīšus spēlē dambreti.
Apavu remonts ir izpleties pa visu ietvi.
Vīrs ar pārnēsājamo ādas griežamo mašīnu turpat uz ielas taisa kovboja cepures.
Dažreiz uz ielas tiek dedzināti atkritumi, taču reizēm ļoti līdzīgs dedzināšanas rituāls notiek pieminot aizgājušos.
Vīrs, paņēmis atpūtu no šūdināšanas, turpat uz ielas ietur arī maltīti.
Ne velti vietējie nemēdz dzert atspirdzinošos dzērienus (tas ir, svaigi spiestas augļu sulas), ja tajās nav rūpnieciski pārstrādāts ledus (ovālu vai kubiciņu formā). Bildē: tantēm no rūpnīcas tikko pievests ledus vienā lielā blāķī, kur tas turpat uz ielas ar ledus nazi tiek saskaldīts mazākos gabaliņos (un pēcāk tiek likts sulas glāzēs).
..pirms skaldīšanas, protams, to ledu noskalo. Un noliek uz ielas.
Ielu tirgotāja, kura ceļa malā pārdod vafeles. Uz stieņa uzsietas divas pauniņas: vienā stieņa galā atrodas saceptas un sasaiņotas vafeles, bet otrā - mini gāzes plītiņa, kurā pašas vafeles var uz vietas arī sacept.
Glābēju laivas. Šādas groza formas laivas izmanto krasta apsardze un vietējie glābēji. Ja kāds nonāk nelaimē un slīkst, tad jārēķinās, ka glābējiem ir jāiestumj šīs ūdeņos un ar bambusa airi jāaizairējas līdz notikumu vietai.
Dienas laikā vietēji pludmalē mēdz reti uzturēties. Tas tādēļ, ka gaiša āda ir statusa apliecinājums un jebkāds iedegums ir tabu. Jo gaišāka āda, jo lielāka iespējamība, ka savas dienas aizvadi ne saulē svīstot uz lauka, bet gan ofisā. Bildē: maza meitene priecājas par pludmales dušu.
Viena no pirmajām lietām ko pamanīju ierodoties Vjetnamā - saule uzlec un noriet vienā laikā. Un tas laiks uzlekšanai / norietēšanai ir tieši pusstunda. Pulkstens 6 ir pilnīgi gaišs, bet pulkstens 6:30 ir piķa melna nakts. Vietējie iet uz peldi vien tad, kad iestājas krēsla.
Vietējais autobuss. Autobusi nekursē pēc saraksta, taču kad pievācas pietiekami pilns autobuss, tas sāk kustēt uz priekšu. Biļetes pirkšana notiek tā: autobuss lēnām pienāk pie pieturas vietas un neapstājoties, pie aizmugurējām durvīm autobusa pavadonis piedāvā braucienu biļetes. Notiek īsa diņģēšanās un kad biļetes cena nokaulēta, pavadonis ceļotāju ievelk pa durvīm iekšā. Ceļotāj tieši tāpat tiek izgrūsti āra pa durvīm, kad to pietura pienākusi. Autobusi nemēdz apstāties, viss notiek braucienā.
Autobusos tiek pārvadāti ne vien pasažieri, bet arī visa to iedzīve: riepa, 50kg lieli rīsu maisi, celtniecības piederumi, mēbeles un kadrā vēl nav ielīdusi milzīga koka līste, kura ir tik gara, ka tiek izstūķēta cauri vaļā attaisītam pasažiera logam un iesniedzas pretējā braukšanas joslā. Bildē: lēnā braucienā tiek izkrāmētas krāsas bundžas.
Vjetnamieši tev uztaisīs vai apsolīs uztaisīt jebko ko vien sirds kāro - viņi to prot vai nē. Viņi ir radīti darītāji (neatkarīgi no prasmēm) un tā darīšana - tāpat kā viss cits viņu dzīvē - notiek uz ielas. Bildēs: meitenes darina lampas, kuras tiek tālāk eksportētas uz Eiropu.

Tikko sadarinātās lampas tiek izliktas apskatei.