Ar dzeju nekad neesam bijušas lielas draudzenes. Patiesībā, par dzeju mēdzu izteikties visai nicīgi.

Tur viss sarakstīts četrrindēs ar atskaņām un rīmēm, un bieži vien tā doma ir kaut kas superabstrakts un dziļš, ko saprast var vien pats dzejnieks (bet vienalga atradīsies intelektuāļi, kuri pārgudri kratīs galvu un spriedelēs par to, ko nu tas dzejnieks tur ir domājis). Vai arī dzeja par dabu. Bezjēdzīgāku dzeju es tiešām nezinu, jo

Mani neinteresē kā koki vējā šūpojas liegi,

Tur vienkārši izteiktie vārdi ir lieki.

Lai nu kā, manu attieksmi nesen mainīja Latvijā iegādātā Praktiskā dzeja un kopš pirmās lappuses atvēršanas brīža citēju, rīmēju un atstāstu rindiņas.

Tie, kuri ir lasījuši zina, ka katru grāmatas nodaļu ievada latvju daiļavas kailfoto. Un tās sievietes ir īstas – ne tievas, ne resnas, ne reklāmu meitenes, bet patiesi īstas un skaistas. Nu tādas, no kurām nevar atraut acis.

Reizēm mēdzu paņemt dzejas krājumu līdzi izbraucienā ar vilcienu. Tajās reizēs, demonstratīvi atverot sējumu, skatos kā cilvēki groza kaklus, lai saskatītu bildes. Ne tikai vīrieši, bet arī sievietes mēdz izliekties līkumos un piemiegt acis, lai saskatītu attēlus, un patiesībā, lūrings uz citiem ir arī vienīgais iemesls, kādēļ to grāmatu ņemu līdzi.

Vakar nejauši iemaldījos Carnaby ielas nostūrī un, turot rādītājpirkstu starp kailbildi un dzejas rindiņām, pēkšņi pamanīju, ka uz mani plikšķinādamās skatās milzum daudz un lielas acis.

Vienā acu mirklī no lūriķes pārvērtos uz lūramo, bet pie sevis spēju vien nodomāt: labi, ka vismaz es esmu apģērbusies!

Klikšķini, lai redzētu kā viņas plikšķina

Advertisements