Dienās, kad lielā māsa lasīja priekšā pasakas, nekādi nevarēju saprast, kādēļ visi stāsti iesākas ar vārdiem “Aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām.” Zināju vien tik daudz, ka netālu no mājas atradās viens vienīgs kalniņš, precīzāk – paugurs, pa kuru ziemā no augšas nošļūkt saņēmās vien tie, kuriem tā dūša bija lielāka. Tāpat ar jūru – vairāk par vienu mūžam nebiju redzējusi, par trejdeviņām nemaz nerunājot. Toreiz izspriedu, ka pasaku pasaule ir kaut kas pārpasaulīgs un pa īstam to redzēt ir ļauts vien dažiem.

Pirms pāris dienām uzgāju vizuālo pasaku par Īkstīti. Harvey Nichols atplaukušās Īkstītes, cauri parketam izlauzusies zāle un ziedi, skaidri norāda uz likumsakarībām starp pārpasaulīgiem stāstiem un trejdeviņiem kalniem. Jo ja ne pasaka, tad tik tiešām nezinu, kas šie skatlogi ir.

Advertisements