Pie galda sarunājos ar jaunpienākušo kolēģi, kurš agrāk strādāja slavenā Londonas paparaci uzņēmumā. Pāršķirstot kārtējos tabloīdus, Ričards pavisam skaudri noskurinājās un iesāka runāt par zvaigznēm.

– Zini, Vilma, tomēr no visām zvaigznēm visnožēlojamākais ir Pīters Andrē.

– Ko tā?

– Viņš gandrīz katru dienu mums zvanīja un lūdzās, lai mēs uzņemam foto, kur viņš darītu ikdienas lietas. Viņš mums vienmēr paziņoja precīzu vietu un laiku, kur atradīsies, taču kad paparaci atbrauca, viņš tēloja, ka tiek vajāts.

– Jā, diezgan nožēlojami.

– Visas tās zvaigznes ir baigi vientuļas, viņām nav draugu. Mēs bieži saņēmām zvanus no slavenībām, kuras vēlējās, lai viņiem sekojam. Citreiz mēs arī teicām, lai paķer draugus un iet iepirkties un mēs aizbrauksim uzņemt foto, taču bieži slavenībām nav pat draugu ar ko iet iepirkties, tādēļ paparaci sūta paši savus aģentus, kuri iet ar slavenībām pa veikaliem un tēlo draugus.

Taču kamēr briti pērk lielāko urlu žurnālu The Sun un skaudīgi skatās uz Pītera Andrē ievaskotajiem matiem un Džordanas krūtīm, tikmēr tabloīdi izdomā kārtējos stāstus ar ko barot izsalkušo fetišistu valsti.

Advertisements